Brīvprātīgās dvēseles ir tās, kas nākušas no pašas Zemes cilvēku dvēseļu straumes, tomēr pirms dzimšanas izvēlējās inkarnēties šajā intensīvajā planetārās pārejas laikā. Tās nav šeit, lai bēgtu no Zemes vai vērotu to no tālienes. Tās ir šeit, jo dziļi mīl Zemi. Šie dvēseļu kompleksi būtībā teica, ka tie atkal ieies trešajā blīvumā un neaizmirsīs, kas tie ir. Tie pamodīsies no šī ilūzijas kompleksa iekšienes un, to darot, palīdzēs citiem atcerēties. Brīvprātīgie bieži izjūt spēcīgu atbildības sajūtu, nezinot kāpēc. Var just dziļu tieksmi uz kalpošanu, dziedināšanu, mācīšanu vai citu stabilizēšanu, būs emocionāla jutība pret kolektīvajām sāpēm un nogurums, kam nav fiziska izskaidrojuma. Tie nes līdzjūtības kodus, nevis kosmisko atmiņu. Runājot par klejotājiem, klejotāji ir dvēseļu kompleksi, kas nav cēlušies uz Zemes. Tie nāca no tādu zvaigžņu sistēmu attīstītām civilizācijām kā plejādieši, sīrieši, arktūrieši, andromedieši un citi, kas reiz pabeidza savus evolūcijas ciklus. Tie izvēlējās inkarnēties šeit uz Zemes, labi zinot risku, ka tie var visu aizmirst un pazust blīvumā. Klejotāji nes galaktisko atmiņu dziļi savu dvēseļu kompleksu laukos. Lai gan tā bieži pamostas vēlāk dzīvē, viņi bieži jūt, ka Zeme nav viņu mājas. Viņi bieži piedzīvo grūtības pielāgoties sabiedrības sistēmām, pēkšņas garīgas atmošanās un spēcīgu rezonansi ar zvaigžņoto debesi vai senām zināšanām. Ja brīvprātīgie noenkuro cilvēcisko līdzjūtību, tad klejotāji noenkuro kosmisko frekvenci. Galvenā atšķirība ir tā, ka brīvprātīgie ir Zemes izcelsmes dvēseļu kompleksi, bet klejotāji ir ne‑Zemes izcelsmes dvēseļu kompleksi.